Egocentriskā domāšana ir dabiska bērna attīstības sastāvdaļa
Egocentriskā domāšana ir dabiska bērna attīstības sastāvdaļa, kas pakāpeniski samazinās, bērnam apgūstot sociālās prasmes un kognitīvās spējas.
Egocentriskā domāšana bērnībā, kā to aprakstījis Žans Piāžē (Jean Piaget), īpaši raksturīga pirmsskolas vecuma bērniem, kas atrodas vecumā aptuveni no 2 līdz 7 gadiem. Šajā attīstības posmā bērni uztver pasauli galvenokārt no savas perspektīvas un tiem ir grūtības saprast, ka citi cilvēki var redzēt, domāt vai just citādāk.
Viens no zināmākajiem eksperimentiem par egocentrisko domāšanu, kuru veica Piažē, ir "Trīs kalnu uzdevums". Eksperimentābērniem tika parādīts modelis ar trim dažāda augstuma kalniem, un viņiem tika lūgts aprakstīt, ko redz lelle, kas sēž citā vietā. Piāžē novēroja, ka bērni vecumā līdz aptuveni 6–7 gadiem bieži vien atbildēja, aprakstot ainavu no savas, nevis lelles perspektīvas. Tas liecināja par egocentrismu – bērni vēl nespēja kognitīvi abstrahēties no savas pieredzes un iztēloties citu skatpunktu.
Piāžē uzskatīja, ka egocentrisma pārsvars samazinās ap 7 gadu vecumu:
Piažē norādīja, ka 2 – 4 gadu veciem bērniem domāšana ir izteikti egocentriska, bērni uzskata, ka visi redz un domā tieši tāpat kā viņi.
Bērni vecumā 4–7 gadi jau sāk apzināties, ka citi var domāt atšķirīgi, taču viņiem vēl ir grūti saprast citu cilvēku perspektīvas.
Pakāpeniski pēc 7 gadu vecuma bērni sāk labāk izprast citu viedokļus un emocijas.
Vēlākie pētījumi (piemēram, Margareta Donaldsona un Ann Brown) gan parādīja, ka bērni jau agrāk var izrādīt spēju saprast citu perspektīvas, īpaši ja uzdevumi ir veidoti viņiem saprotamākā kontekstā.
Jaunākie pētījumi liecina, ka mūsdienu bērni var attīstīties ātrāk nekā Piāžē aprakstītajās stadijās, tas var būt saistīts ar izmaiņām sociālajāvidē, izglītības metodēs un tehnoloģiju ietekmi.
Tādējādi bērnu egocentrisms nav absolūts, bet atkarīgs no uzdevuma sarežģītības un konteksta. Tāpat sociālā mijiedarbība un kultūras faktori būtiski ietekmē spēju izprast citu perspektīvas, jo bērnu attīstība ir cieši saistīta ar sociālo vidi, tāpat mijiedarbība ar pieaugušajiem un vienaudžiem veicina domāšanas elastību.
Egocentriskā domāšana, kā to aprakstīja Žans Piāžē, un autisms ir cieši saistīti, jo abi ietver grūtības ar perspektīvas maiņu un citu cilvēku domu un emociju izpratni. ABA (Applied Behavior Analysis – lietišķā uzvedības analīze) terapija bieži tiek izmantota, lai palīdzētu bērniem ar autismu attīstīt sociālās prasmes un samazināt egocentrisko domāšanu.
Egocentriskā domāšana saistīta ar nespēju saprast citu skatpunktus, un tas pakāpeniski uzlabojas bērniem pieaugot noteiktā vecumā. Lai gan egocentriskā domāšana ir dabiska agrīnajā bērna vecumā, bērniem ar autiskā spektra traucējumiem tās pazīmes var saglabāties ilgāk. ABA var palīdzēt mazināt šo egocentrismu, mācot sociālās prasmes un perspektīvas maiņu, kas veicina labāku komunikāciju un mijiedarbību ar citiem.
ABA ir zinātnē pamatota un tiek izmantota, lai palīdzētu bērniem apgūt sociālās un komunikācijas prasmes.
Dažas ABA metodes, kas var veicināt egocentrisko domāšanas samazināšanos:
- Perspektīvas maiņas apmācība: ABA izmanto modelēšanu, lai mācītu bērniem saprast, kā citi jūtas un domā. Piemēram, bērnam var tikt doti uzdevumi atpazīt emocijas citu sejās vai paredzēt citu cilvēku reakcijas.
- Sociālie stāsti un lomu spēles: Bērni mācās, kā dažādās situācijās reaģēt, izmantojot vizuālus stāstus un praktiskus scenārijus. Tas palīdz saprast, ka citiem var būt atšķirīgas perspektīvas un emocijas.
- Komunikācijas un sarunu prasmes: ABA māca jautāt un klausīties, kas palīdz bērnam attīstīt spēju pievērst uzmanību citu vajadzībām. Piemēram, bērns var mācīties uzdot jautājumus par citu jūtām un pareizi reaģēt.
- Elastīgas domāšanas attīstīšana: Bērniem bieži ir grūti pieņemt, ka var būt dažādi skatījumi uz lietām. ABA izmanto uzdevumus, kas prasa atrisināt problēmas dažādos veidos, lai veicinātu kognitīvo elastību.