Kā atbalstīt, ja problēmuzvedība parādās sociālās situācijās un izpaužas kā paaugstināta aktivitāte?

Praksē sastopamies ar bērniem, kuri individuālā darbā ar speciālistu neizrāda problēmuzvedību, ļoti labi sadarbojas un spēj koncentrēties arī aktivitātēm, kas prasa garīgu piepūli. Taču vidē, kurā klātesoši ir citi vienaudži, var novērot sociāli nepieņemamu uzvedību, kad bērns kļūst ļoti aktīvs, sāk skriet, kliegt un nereaģē uz pieaugušā teikto,.

ABA (lietderiskā uzvedības analīze) nodarbību ietvaros tiek pielietotas dažādas stratēģijas, lai veicinātu uzvedības kontroli un palīdzētu pozitīvā veidā iesaistīties sociālajā komunikācijā. 

Šīs stratēģijas ir pielietojamas arī ikdienā!

Sākumā ir svarīgi saprast, kāpēc bērns kļūst tik aktīvs un nereaģē uz pieaugušajiem. Funkcionālās uzvedības analīzes ietvaros tiek noteikta uzvedības funkcija jeb ko bērns vēlas panākt ar savu uzvedību:

• Vai bērns cenšas izvairīties no sarežģītas situācijas vai uzdevuma?
• Vai viņš meklē uzmanību?
• Vai novēroto uzvedību izraisa pārāk stimulējoša vai, tieši pretēji, nepietiekama vide? 

Kad apkopota informācija un noskaidrota uzvedības funkcija un trigeri, tikai tad var izvēlēties atbilstošu stratēģiju, lai bērnam sniegtu atbalstu uzvedības maiņai.

Bieži vien bērns kļūst ļoti aktīvs  konkrētās situācijās vai pie konkrētiem stimuliem, tāpēc, pinot tos, fokusējas uz šo stimulu mazināšanu vai izslēgšanu.

Svarīga ir vides strukturēšana, lai vide bērnam ir paredzama un strukturēta ja bērns zina, kas gaidāms, tādējādi samazinās, bet neizslēdz tās esamību, trauksme un impulsīva uzvedība. Strukturēta vide veicina pozitīvi bērna mijiedarbību ar citiem bērniem. Piemēram, plānojot īsus, kontrolētus sociālās spēles posmus, kuros bērns tiek pakāpeniski ievadīts mijiedarbībai ar vienaudžiem., kad sākumā bērns spēlējas tikai ar vienu bērnu īsu laika posmu, un pēc tam pakāpeniski tiek pievienoti citi bērni. Svarīgi, ka vide, kurā notiek mijiedarbība ar vienaudžiem, nav pārlieku stimulējoša (pārāk daudz trokšņu, pārāk daudz bērnu vienā laikā, haotiska atmosfēra). Dažreiz vides pārslodze var būt galvenais faktors, kas izraisa paaugstinātu aktivitāti..

Bieži aktīviem bērniem iesaka regulāras pauzes un kustību iespējas: Tomēr jāņem vērā, ka aktīvas kustības var uzbudināt un avkall raisīt nevēlamo uzvedību, tāpēc ir jāplāno un jāizprot, kādas aktivitātes un rotaļdarbības bērnam sagādā prieku, ļauj fiziski izkustēties, bet neraisa paaugstinātu aktivitāti pēc tam.  Jāatceras, ka bērnam ir grūti ilgstoši koncentrēties, ilgstoši veikt uzdevumus, kas prasa garīgu piepūli, tāpēc ieplānot regulāras pauzes ir ļoti svarīgi. Pauzes var būt lieliska iespēja speciālistam veidot pozitīvu saikni ar bērnu, kad kopā vei bērnam tīkamas aktivitātes vai rotaļas, sarunas.

Ikdienā un nodarbībās lieti noder vizuālais atbalsts, piemēram, attēli vai zīmes, kas skaidri parāda, kas bērnam būs jādara vai ir jādara. Tas var palīdzēt skaidrāk saprast, kas no bērna tiek sagaidīts, cik daudz jāizdara vai cik daudz vēl atlicis darāmā. Svarīgs arī pozitīvs pastiprinājums, kas ir kā apbalvojums par paveikto! Bet svarīgi būt pārliecinātam, ka nejauši netiek pastiprināta nevēlamā uzvedība, piemēram, pievēršot nevēlamajai uzvedībai pārmērīgu uzmanību vai piekāpjoties bērna prasībām, ko izrāda ar kliegšanu vai skriešanu utml. Svarīgi, nepievērst uzmanību nevēlamajai uzvedībai, ja vien tā nav bīstama, un koncentrēties uz pozitīvu uzvedību, tiklīdz bērns sāk nomierināties. Ja uzvedība kļūst bīstama (piemēram, bērns var savainot sevi vai citus), svarīgi izveidot drošu vidi, kur bērns var nomierināties, saņemot nepieciešamo atbalstu, lai atgrieztos pie mierīgāka emocionālā stāvokļa.

ABA svarīgs uzdevums ir pastiprināt vēlamo uzvedību, nevis koncentrēties tikai uz negatīvo. Tātad svarīgi palielināt pozitīvās uzvedības biežumu, tādējādi samazinot nevēlamās uzvedības biežumu. Speciālists piefiksē bērna mērķuzvedību, piemēram, bērns uzvedas mierīgi un veic sev uzdoto uzdevumu, tad nekavējoties dod pozitīvu motivējošu pastiprinājumu –sociālu pastiprinājumu (uzslava), spēles vai rotaļas laiku. 

ABA speciālisti izmanto arī žetonu sistēmu, kur bērns var nopelnīt žetonus vai punktus par vēlamo uzvedību un pēc noteikta žetonu skaita var saņemt balvu, kas ir īpaši pievilcīga (piemēram, rotaļlieta, īpaša aktivitāte utt.)

Pamazām attālinot pastiprinātāja saņemšanu, nostiprinās bērna prasme neizrādīt nevēlamu uzvedību, kas vecina pašregulācijas prasmes. Pašregulācija prasa prasmi atpazīt un kontrolēt savas emocijas un uzvedību. Par pašregulāciju esam rakstījuši iepriekš! 

Kad bērnam ir izveidojies labs kontakts ar speciālistu, kad izprasti nevēlamās uzvedības trigeri, kā arī pastiprinātāji, var uzsākt bērnam trenēt funkcionālo komunikāciju.  Ja bērna uzvedība vienaudžu klātbūtnē ir nefunkcionāla (piemēram, skrien, kliedz, rūc sejāvienaudzim, grūž vienaudzi utml), tas var būt arī veids, kā bērns cenšas komunicēt. 

Speciālists tad māca bērnam izmantot konkrētas frāzes vai zīmes, lai izteiktu to, ko viņš vēlas, piemēram, "es gribu pārtraukumu" vai “gribu būt viens”, “gribu spēlēties” utml. Darbojoties soli pa solim, bērnam tiek iemācītas prasmes, kā pieiet pie vienaudžiem un sākt mijiedarbību bez trauksmes, kā aicināt uz kopīgu rotaļu vai lūgt pievienoties rotaļai, kā dalīties ar rotaļlietām utml.

Pirms bērna iesaistes vienaudžu grupā var lasīt vai skatīties sociālos stāstus, izspēlēt lomu spēles, kas vizualizē sociālās situācijas un veido priekštatu kā reaģēt noteiktajās situācijās,  vai simulēt sociālas situācijas, parādot, kā bērns var reaģēt dažādās situācijās, kad ir citi bērni, un kā tikt galā ar emocijām. Tas palīdzēs bērnam būt sagatavotam, kad parādīsies līdzīgas sociālās situācijas ar vienaudžiem. 

Sākotnēji bērnu iesaista ļoti mazā grupā vai pat vienu vienaudzi, ar kuru socializēties un mācīties kopā rotaļāties, pakāpeniski palielinot grupas lielumu un ilgumu, vienlaikus nodrošinot kontrelētu vidi un atbalstu, balstoties uz spēju saglabāt vēlamo uzvedību. Svarīgi iesaistīt vienaudžus, kuri ir pacietīgi un saprotoši. 

Lai vēlamā uzvedība parādītos arī ārpus ABA nodarbībām jeb ģeneralizētos, svarīgi, ka iesaistītiir arī bērna vecāki un skolotāji, jo izmantojot konsekventas metodes un vienota pieeja palīdz bērnam labāk apgūt uzvedību algoritmus un nostiprināt pašregulācijas prasmi. Vecāki var aicināt draudzīgi pavadīt kopā īsāku laiku bērna vienaudžus, būt blakus un maigi vadīt sava bērna mijiedarbību, kad nepieciešams. 

Kā vecāki var sagatavoties sava bērna draug uzņemšanai mājās?

Solis 1: sagatavošanās un vide

1. Pārliecināties, ka vide ir kontrolēta. Sākumā izvēlēties mierīgu, pārskatāmu vietu ar minimāliem traucēkļiem un trokšņiem.
2. Izmantot vizuālos grafikus vai kartītes, kas bērnam skaidri parāda, kas sekos, piemēram: "Sākam spēli → Dalāmies ar rotaļlietām → Pauze → Turpinām spēlēties".
3. Pirms mijiedarbības izskaidrot bērnam, kas viņam jādara. Piemēram, ja spēlē tiek dalītas rotaļlietas, izskaidrot, ka viņam jāsaka: "Vai es varu spēlēties ar tevi?" vai "Tava kārta."

Solis 2: socializācijas uzsākšana (lomu spēles fāze)

1. Pirms tiešās mijiedarbības ar vienaudzi, veikt simulētu situāciju ar pieaugušo. Tas palīdzēs bērnam saprast, kā uzsākt komunikāciju vai mijiedarbību. Piemēram, mācīt bērnam frāzes, piemēram, "Vai es varu spēlēties ar tevi?", "Vai es varu šo mantu?", vai "Man patīk tava rotaļlieta".
2. Sniegt īsus, vienkāršus norādījumus. Piemēram, "Saki: 'Vai varu pievienoties?'", “Smaidi un saki:'Paldies'", un praktizēt to vairākas reizes.

Solis 3: Mijiedarbība

1. Sākot ar vienu draugu vienaudzi vai mazliet vecāku bērnu, iesaistīt bērnus nelielā spēlē. (Domino, automašīnīšu liana trasē utml)
2. Vecāks palīdz bērnam uzsākt sociālo mijiedarbību, piemēram, ar norādījumiem: “Tagad aicini uzspēlēt domino”, "Tagad piedāvā savu rotaļlietu”, "Tagad tava kārta, un pēc tam viņa kārta". Kad bērns izdara vēlamo uzvedību, nekavējoties to pastipriniet ar uzslavu vai citu pastiprinājumu.
3. Var izmantot vizuālos norādījumus, piemēram, kartītes ar darbībām (spēlēties, gaidīt kārtu, dalīties). Tas palīdz bērnam atcerēties, ko darīt katrā situācijā.
4. Ja bērns sāk kļūt nemierīgs vai uzvedība kļūst nepiemērota (sāk skriet, kliegt vai atsakās mijiedarboties), maigi novirzīt bērnu atpakaļ pie spēles ar konkrētu norādījumu, piemēram, "Tagad mēs turpinām spēlēt", vai piedāvāt īsu pauzi.

Solis 4: Pašregulācijas un komunikācijas prasmju stiprināšana

1. Ja bērnam sāk rasties trauksme vai kļūst pārstimulēts, svarīgi iemācīt atpazīt šos signālus un izmantot atslēgvārdus vai zīmes, lai lūgtu pārtraukumu, piemēram, "Es gribu pārtraukumu" vai "Man vajag atpūsties".
2. Pēc pauzes mudināt bērnu atgriezties spēlē, izmantojot pozitīvu pastiprinājumu - "Lieliski, tu atgriezies spēlē!" Tas palīdzēs bērnam izprast, ka pauzes ir pieņemamas, bet mijiedarbība ir jāturpina.

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālisti labprāt sniegs Jums praktisku palīdzību bērna socializēšanās jautājumos!

Nav komentāru

Komentēt